Mans jautājums ir sekojošs – kāds ir Archibīskapa amata kandidāta redzējums (vīzija) par to, kur LELBĀL atradīsies pēc 10, 20 vai 40 gadiem un nevis tikai pieciem gadiem, par ko vaicā vēlēšanu komisija? Kāds ir Archibīskapa amat kandidāta redzējums/ vīzija par latviešu baznīcas pāreju uz mītnes zemes valodu? Vai to darīt? Kā to darīt? Kad to darīt? Ko atbildēt tiem, kas saka, ka „mums ir bail, ka mēs paliksim par amerikāņu bazīcu” (kas neizbēgami ir noticis ar citu etnisko grupu baznīcām – holandiešiem, zviedriem, norvēģiem, vāciešiem, uc. )?

Līdz šim šīs lietas (angļu valodas dievkalpojumi, utt.) ir bijušas draudzes mācītāju pašu rokās. Es saprotu, ka pārmaiņām ir vajadzīgs laiks. Tas par ko vaicāju nav jānotiek šodien vai rītā, tomēr vēlos dzirdēt jūsu domas šajā lietā.

Ja mana draudze savā vīzijā izvēlas vairāk „mirt” un nevis dot iespēju „dzīvot”, es kā draudzes gans nojaušu, ka mana kalpošana šajā draudzē ar to eventuāli beidzas. Man ir mana vīzija šai draudzei, kas tai varētu ļaut dzīvot, bet ja tā nesakrīt ar draudzes pašas vīziju – ko darīt?

Savā ziņā šis ir ļoti grūts jautajums, jo neviens mēs nezinām nākotni, bet vien pats Dievs. Saprotu, ka te tiek jautāts par vīziju. Skaidrs ir tas, ka LELBĀL izskatīsies savadāk nekā šodien. Es dzīvoju cerībā un ticībā, ka spēsim iesaistīt tās paaudzes, kas patreiz mums trūkst un uzrunāt viņus viņiem saprotama valodā, un te nav runa tikai par tiešu valodu, bet par to ka Baznīca viņus uzrunā, viņiem saprotamā veidā.

Nedomāju, ka drīkstam būt negatīvi par mūsu draudzēm, tās uzskatīt par muzejiem vai pat krasāk sakot par kapsētam. Tanīs sastāv dzīvi cilvēki ar dzīviem gariem. Nevajag salidzināt sevi ar citām baznīcām. Esam unikāli, ar unikālu uzdevumu. Svarīgi mums visu laiku vadīties no Dieva un jautāt, ko Viņš vēlās darīt ar mums un caur mums? Esam mantojuši ļoti daudz ko labu no tiem, kas mūsu draudzes dibināja, un Dievnamus cēla. Mūsu uzdevums ir turpināt, kā Dievs mūs vada.

Pāriešana uz mītnes zemes valodu notiek progresīvi. Nedomāju, ka ir formula, ko var pielietot katrā vietā. Dažās vietas tas notiek lēnāk, dažās ātrāk, dažās nemaz. Te ir jāvadās no draudzes apstākļiem. Mana lielā rūpe to darot ir, ka mēs neatņemam kaut ko tiem, kam vēl latviešu valodas dievkalpojumi ir vēlami un vajadzīgi. Archībiskapa modelis Vācijā, liekas darbojas tīri labi tur, bet kā viņs pareizi min savā rakstā, tas varbūt citur neder.

Domāju, ka no vadības viedokļa skatoties LELBĀL vadībai jābūt gatavai atbalstīt mācītājus un draudzes kas izmēģina dažādus ceļus. Lielā mērā daudz kas būs atkarīgs no paša mācītāja un draudzes. Draudzes ir lēnām, ar lielu pacietību un mīlestību jāmāca un jāaudzina domāt ārpus ierastiem rāmjiem. Katrā ziņā mana vizīja mūsu baznīcai ietilpina dažādību un gatavību atbalstīt un palīdzet lietas veidot.

Ko atbildēt tiem, kas saka, ka „mums ir bail, ka mēs paliksim par amerikāņu bazīcu” (kas neizbēgami ir noticis ar citu etnisko grupu baznīcām – holandiešiem, zviedriem, norvēģiem, vāciešiem, uc. )?

Kristīgam cilvēkam nebūs dzīvot bailēs. Ja tas ir Dieva ceļš kādai draudzei, tad nav ko baidīties. Tas, ka kāda draudze kļūst par „amerikāņu baznīcu” nenozīmē, ka viņai jāzaudē sava pagātne, vai izcelsme. To var saglabāt.

Jautājums par mācītāja vīzīju saskaņošanu ar draudzi arī ir grūts jautājums. Te atkal ir mācīšanas un audzināšanas process, bet arī ir vienmēr jāskatās vai mācītāja vīzija, vai draudzes vīzija, ir saskaņā ar Dieva prātu. Tas ir grūti izdibināms, bet varu iedomāties vietas kur draudze ir gatava lēnām nomirt ar godu, mācītājs dara visu lai tā dzīvot, jo pats neredz sev nākotni aiz draudzes robežām. Tad var būt liela problēma. Pieļauju to, ka dažām draudzēm, pienāks laiks izbeigt darbību. Neuzskatu ka tas ir tad „failure”. Ja viņas misija un funcija izbeigusies tad tā ir. Citas draudzes saredzēs Kristus universālo aicinājumu „darīt par mācekļiem visas tautas” un dzīvos ar mainītu identitāti.

Ko darīt, ja mācītāja vīzija nesaskan ar draudzes? Pirmā lieta, pavisam nopietni, pavadīt daudz laiku uz ceļiem Dieva priekšā, gan mācītājam, gan draudzei. Svarīgi mums visiem atcerēties ka baznīca ir Dieva īpašums un eksistējam, lai pildītu Viņa gribu. Ja tiešam nevar saskaņot, tad nopietni jādomā par to, vai macītājam nav jāmaina draudzi. Ir tas senais teiciens, „Ka var zirgu pievest pie ūdens, bet nevar viņam piespiest dzert!”

Tā dažādība ir tik ļoti liela. Piemēram, mūsu draudzei, lai veiktu evanģelizācijas darbu tieši mūsu ģeografiskā apkartnē, būtu jādarbojas gan korejiešu, gan indiešu valodās! To sakot gribu piebilst, ka mūsu baznīcu lieto korejiešu draudze, kuras mācītājs knapi runā angliski. Nav grūti saredzēt, ka eventuāli varētu būt, ka viņiem būs vajadzība pēc angļu valodas, kā arī mums, un varētu kautkas kopīgs notikt. Par to jau tiek domāts.

Es domāju, ka pats būtiskākais ir, lai mēs LELBĀL ietvaros viens otru atbalstam, dalāmies ar pieredzēm un resursiem. Nenosodām tos, kuri kaut ko dara savādāk, necenšamies savu gribu uzspiest citiem, bet pacietīgi un mierīgi viens otru uzklausām, atbalstām. Mana vīzija ir, ka mēs roku rokā strādāsim tā, lai Dieva Vārds ir vienmēr godināts.

Prāvests Colvin S. MacPherson

Atpakaļ uz sākumlapu/home